Ārstēšanas forma kā skatuves konstrukcijas
Linas JuozenasKopīgot
Dienasgrāmatas lapa — atstājot domāšanu atvērtu.
Šodien es visu laiku domāju par vienu jautājumu: ko pasaule man atspoguļotu, ja es izvēlētos vienu ārstēšanas veidu un sakņotu to tik dziļi, ka tas kļūtu par balsta konstrukciju — kaut ko pietiekami stabilu, lai uz tā varētu būvēt visu dzīvi?
Visdīvainākais ir tas: tā „ārstēšana“, ko es pastāvīgi redzu, neizskatās pēc smaržām un klusas mūzikas. Tā izskatās pēc metālapstrādes. Izskatās pēc pārstrādes. Izskatās pēc pārvēršanas no atkritumiem par kaut ko, kas var mūs virzīt uz priekšu.
Ja pasaule man atspoguļotu manu ārstēšanu, es gandrīz varētu to redzēt kā karti: realitātes versiju, kurā Latvija kļūst par Eiropas metāla pārstrādes un inovāciju centru.
Lielākais metāla pārstrādes centrs — ne tikai peļņas dēļ, bet mērķa dēļ.
Mēs savācam metālu, kas jau pastāv, izkausējam to un dodam tam jaunu formu.
Ne „jauns“ nozīmē spīdīgs. Jauns nozīmē atkal noderīgs. Jauns kā fenikss no pelniem.
Un tad parādās nākamais slānis — it kā pasaule teiktu: Labi. Ja gribi radīt, šeit ir nosacījumi, kas ļauj radīt droši.
Nāk trakas idejas.
Studenti sūta neiespējamas skices: Marsa roverus, kompaktas mašīnas, kosmosa apstākļiem izturīgas detaļas, karkasus, kas izskatās tā, it kā tiem nevajadzētu stāvēt — bet tie stāv.
Prototipi kļūst par normu.
Inovāciju centri ātri drukā un saliek prototipus — nevis, lai slavētu „startapu ātrumu“, bet lai idejas nemirtu piezīmju grāmatās.
Ir droša „robotikas laukuma“ vieta.
Aizsargāta testēšanas zona, kurā vari smagi noslogot mašīnas, neriskējot ar cilvēkiem, nespēlējoties ar dzīvībām — kur neveiksme ir dati, nevis traģēdija.
Tu spēlējies ar savām radītajām idejām kā rotaļlietām — tikai šīs rotaļlietas ir īsta inženierija.
Labākie projekti nepaliek ieslodzīti skicēs. Tie tiek atjaunoti. Daži tiek masveidā drukāti un izsūtīti pasaulē. Daži tiek nodoti īstām rūpnīcām īstai ražošanai.
Ķēde, kurā iztēle nemirst pie piezīmju grāmatiņas.
Tas nav tikai tāpēc, ka vēlos būvēt savu kosmosa kuģi — ar nolaišanās roveriem, kas paredzēti planētu izpētei.
Tas tāpēc, ka jūtu, kā šī ideja iesakņojas: ārstēšana var būt rūpnieciska un tomēr svēta — ja tā samazina kaitējumu un palielina iespējas.
Bet lai šī sakņošanās notiktu, vienā vienādojumā jāietilpst daudz mainīgo.
Un tagad pārāk daudzas no tām mirgo kā brīdinājuma signāli. Esmu apjozts ar jautājuma zīmēm, sakārtotām pēc steidzamības un svarīguma — un sāpīgā patiesība ir tā, ka steidzamība var uzbrukt masveidā vienlaikus.
Tāpēc esmu šeit: joprojām galvā veidojot balsta konstrukciju, joprojām pārbaudot, kā tā stāvētu īstā gaisā. Joprojām klausoties to savu versiju, kas neiesaldējas, kad desmit prioritātes sauc vienlaikus.
Mana maģija darbojas līdzīgi — tikai dziļāk un precīzāk.
Ne ar metālu un mašīnām, bet ar cilvēkiem — dzīviem radījumiem: viņu dvēselēm un ķermeņiem, viņu enerģiju un karmu, ko viņi nes.