Kad mani spārni sāka atgriezties
Linas JuozenasKopīgot
Kai pradėjo grįžti mano sparnai
Apmąstymai apie mažus gijimo žingsnius, galimybę vėl judėti, drąsą pasitikėti kitais ir norą bent šiek tiek ilgiau pasilikti šalia gražių žmonių.
Laikui bėgant pradėjau gydyti save – o gal tiesiog ėmiau geriau suprasti, ko iš manęs prašo gijimas. Jis neatėjo kaip viena didžiulė akimirka, pakeitusi viską. Jis ateidavo labai mažomis bangomis, o kiekviena jų atskleisdavo dar vieną gyvenimo dalį, kuriai reikėjo dėmesio.
Truputis gijimo ir daugybė darbo
Vos tik pradėdavo tekėti šiek tiek energijos, iš karto pastebėdavau ką nors negero, neužbaigto ar ilgai apleisto. Problema tapdavo aiškesnė. Pradėdavau suprasti, iš kur ji atsirado, kaip veikė mano gyvenimą ir ką galėčiau padaryti, kad ją išspręsčiau.
Tuomet imdavausi darbo.
Kai viena problema būdavo sutvarkyta, atsirasdavo dar šiek tiek energijos, o kartu su ja į paviršių iškildavo kitas klausimas.
Toks tapo mano ritmas: mažytė gijimo banga, po kurios sekdavo daugybė praktinio darbo.
Pamažu gyvenimas gerėjo. Darbai tapo gražesni ir išbaigtesni. Ilgai besitęsusios problemos pagaliau buvo sprendžiamos. Dalykai, kurie daugelį metų liko neužbaigti, buvo sutaisyti, sutvarkyti arba pagaliau užbaigti.
Kai didesnės asmeninės problemos pradėjo trauktis
Kai sunkiausios problemos tapo mažesnės, mano dėmesys pradėjo plėstis už mano paties gyvenimo ribų.
Bandydamas gydyti save, jaučiau nebe vien savo neužbaigtus rūpesčius. Pradėjau galvoti apie didesnius sunkumus – problemas, veikiančias kitus žmones, visuomenes ir visą planetą – bei svarstyti, kurias iš jų būtų galima palengvinti, jei žmonės turėtų daugiau laisvės, žinių, rūpesčio ir laiko.
Tuo pat metu atsirado dar vienas jausmas.
Pradėjau suprasti, kad galbūt pagaliau galiu susigrąžinti savo sparnus.
Atrodė, kad gijimui nebereikia laikyti manęs įžemintoje vienoje vietoje, kur mėnesių mėnesius dirbčiau beveik kiekvieną savo budrumo valandą, septynias dienas per savaitę. Sunkiausias darbas artėjo prie taško, kuriame vėl galėjo atsirasti judėjimas.
Anksčiau jaučiau, kad visas savo gyvenimo dalis privalau kontroliuoti pats. Turėjau likti vienoje vietoje, viską išlaikyti ir kiekvieną atsakomybę nešti vienas.
Tagad doma bija citāda: varbūt atkal varu doties ceļā.
Varbūt varu ceļot, būt kopā ar citiem cilvēkiem un kopā ar viņiem piedzīvot vairāk dzīves. Varbūt varētu būt noderīgs jaunās vietās, uzklausīt cilvēku piedzīvotās problēmas un meklēt to, kas varētu palīdzēt.
Ļaut pasaulei sniegt savu ieguldījumu
Tad radās mazliet smieklīga doma: varbūt beidzot varu daļu kontroles uzticēt citiem cilvēkiem.
Daudzus gadus esmu ieguldījis sevi pasaulē un centies to uzlabot no tās vietas, kurā tobrīd atrados. Varbūt tagad pasaule varētu ieguldīt manī — nevis mani kontrolējot vai virzot, bet sniedzot uzticēšanos, rūpes, drošību un telpu turpināt.
Kāds varētu mani kaut kur uzaicināt, nodrošināt drošu vietu, kur apmesties, parādīt savu apkārtni un ļaut man saprast grūtības, ar kurām tur saskaras. Mēs varētu kopā pētīt idejas, izmēģināt praktiskas pārmaiņas un vērot, vai kaut kas kļūst labāks.
Kas man patiesībā būtu vajadzīgs?
Pārnēsājams dators, iespēja ceļot un mājīga vieta starp labiem cilvēkiem. Istaba, automašīna vai furgons varētu būt pietiekami pagaidu mājvietai.
Sargājiet mani. Ļaujiet man justies aprūpētam. Palīdziet man saglabāt mieru un laimi. Atbrīvojiet vismaz daļu mana laika no pastāvīgās cīņas par izdzīvošanu — un varbūt es atkal varēšu pētīt, ko spēj dziedināšana, radošums un rūpīgs darbs.
Vai es beidzot varētu būt kopā ar citiem?
Pēc gandrīz visa mūža, kas galvenokārt pavadīts vienatnē, radās vēl viens jautājums: vai tagad es varētu dzīvot un strādāt kopā ar citiem?
Ir cilvēki, kuru klātbūtne ir tik skaista, ka vien atrašanās viņiem līdzās padara dzīvi siltāku. Kopā ar īstajiem cilvēkiem tuvība nešķiet šķērslis jēgpilnam darbam. Tā kļūst par vienu no iemesliem vispār šo darbu darīt.
Varbūt es vienkārši esmu iemīlējies.
Ne vienmēr runa ir par vienu cilvēku, bet gan par cilvēkiem, tuvību, labestību un kopā būšanas sajūtu. Varbūt es vienkārši vēlos ilgāk palikt līdzās skaistiem cilvēkiem, nekā to ļauj parastais cilvēka mūža ilgums.
Šī doma aizveda mani vēl dīvainākā virzienā.
Sāku domāt, vai varētu pētīt nemirstību.
Varbūt vēlos padarīt sevi un citus pēc iespējas veselākus, izturīgākus un ilgāk dzīvojošus — nevis tāpēc, ka ceru uz garantētu rezultātu, bet tāpēc, ka pats mēģinājums šķiet pūliņu vērts.
Es vēlētos kļūt stiprāks un palīdzēt kļūt stiprākiem arī citiem. Es vēlētos pētīt, cik ilgi iespējams saglabāt veselību, cik daudz iespējams pagarināt dzīvi un no cik daudzām ciešanām būtu iespējams izvairīties.
Varbūt sapnis par nemirstību ne vienmēr sākas ar bailēm no nāves. Dažkārt tas sākas ar mīlestību.
Dažkārt mēs vēlamies vairāk laika tikai tāpēc, ka ir cilvēki, ar kuriem gribētos palikt ilgāk.
Kas cilvēkam patiesībā ir vajadzīgs?
Varbūt pamats ir daudz vienkāršāks, nekā liek domāt visas mūsu sarežģītās sistēmas.
Cilvēkam ir vajadzīga droša vieta, kur būt, cilvēki, kuriem rūp viņa pašsajūta, pietiekami daudz brīvības jēgpilni izmantot savu laiku un sajūta, ka ikviens grūtums nav jāpārvar vienam.
Varbūt dziļāka dziedināšana sākas tieši tur — ne tikai cilvēka iekšienē, bet arī starp cilvēkiem.
Vai es patiešām varētu pētīt nemirstību?
Es nezinu, vai tieša nemirstība ir iespējama. Godīgs sākums varētu būt pieticīgāks: ilgmūžības, atjaunošanās, izturības un apstākļu izpēte, kas palīdz cilvēkiem palikt veseliem, stipriem un dzīvespriecīgiem.
Tomēr ikviens tāls sasniegums sākas ar jautājumu, kas sākumā izklausās nesaprātīgs.
Vai dažādas dziedināšanas formas varētu palīdzēt cilvēkiem dzīvot ilgāk? Vai mēs varētu sargāt veselību, nevis reaģēt tikai tad, kad tā jau ir zaudēta? Vai mēs varētu pagarināt ne tikai gadu skaitu, bet arī laiku, kurā cilvēks saglabājas pilnībā dzīvs, zinātkārs, mīlošs un brīvs?
Varbūt es vienkārši esmu iemīlējis dzīvi un cilvēkus, kas to padara skaistu. Varbūt vēlos padarīt sevi un citus pēc iespējas stiprākus, veselīgākus un pēc iespējas tuvākus nemirstībai, lai mēs varētu kaut nedaudz ilgāk pabūt kopā.
Es patiešām ļoti vēlētos pamēģināt.
Un kas zina — varbūt pēc dažiem simtiem gadu mēs beidzot varētu šo eksperimentu nosaukt par veiksmīgu.
Šī dienasgrāmatas lapa tika uzrakstīta un pārrakstīta tā, lai atspoguļotu iekšējās sajūtas, kas tikai sāk iegūt formu.
Bet pagaidām?
Pagaidām mani vēl gaida ļoti daudz darba.
Kad būšu to pabeidzis, ceru beidzot atgūt mazliet laika sev — sakārtot, stiprināt un parūpēties par cilvēku, kurš daudzus gadus klusi gaidījis kaut kur visu darbu fonā.
Šo darbu ar sevi esmu atlikusi ļoti ilgi. Ja man patiešām izdosies to paveikt, es varētu kļūt par pavisam citu cilvēku — tik atšķirīgu, ka pat pats vēl nespēju iedomāties, kas mani sagaida šīs pārvērtības otrā pusē.
Tomēr vienu es zinu: es varētu vairāk palīdzēt sev, vairāk palīdzēt citiem un radīt vēl lielāku vērtību apkārtējai pasaulei. Varbūt man būtu vairāk spēka, skaidrāka uzmanība un pietiekami daudz laika ne tikai radīt, bet arī pamanīt, kā patiesībā klājas citiem cilvēkiem.
Pēc tam, visticamāk, sāktos nākamais posms — turpmāka sevis atjaunošana:
mācīšanās, atgūšanās, pielāgošanās un varbūt pakāpeniska atjaunošanas mākslas
apgūšana, mēģinot saprast, cik tālu varu to attīstīt, cik patiesībā
cik cilvēkiem varu palīdzēt.
Tātad vienā vai otrā veidā tuvākie pāris gadi jau ir gandrīz saplānoti.
Tomēr kaut kur starp visiem darbiem, dziedināšanu un kļūšanu par citu cilvēku es ļoti gribētu apsēsties kopā ar labiem cilvēkiem un noskatīties filmu.
Vai pat divas.
Un vēl viena doma...
Tomēr tad klusi rodas vēl viens jautājums: vai vispār kāds gribētu ar mani noskatīties filmu? Vai es varētu būt silta daļa cita cilvēka dzīvē? Cilvēks, kura klātbūtne padara vakaru mazliet mājīgāku?
Godīgi sakot, es vairs nezinu.
Varbūt tieši šīs nenoteiktības dēļ dažkārt šķiet vienkāršāk vienkārši atgriezties pie saviem sapņiem, iegrimt darbos un visu pārējo atkal atstāt ēnā. Ar sapņiem šajā ziņā ir vienkāršāk. Tie no manis prasa ļoti daudz, taču tiem nekad nav jāizlemj, vai tie vēlas, lai es būtu līdzās.
Un tomēr varbūt nevajadzētu šīs durvis pilnībā aizvērt.
Varbūt kaut kur ir cilvēki, kuru dzīvē arī es varētu būt silta daļa — ne tāpēc, ka kaut ko risinu, radu vai cenšos būt noderīgs, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem ir labi, kad esmu līdzās.
Varbūt kādu dienu kāds vienkārši pateiks: nāc, apsēdies pie mums, filma jau sākas.