Mažas žvilgsnis iš VR pasaulio

Mazs ieskats VR pasaulē

Dienasgrāmata — klusa attīstība, neredzams darbs un mājīgs ceļš

Maza sprauga


Šodien vēlos dalīties tikai ar mazu spraugu — ne ziņojumu, ne startu, ne „lielu atklājumu“. Vienkārši maza sprauga durvīs uz vienu sekundi, lai tu varētu sajust gaisu no vietas, kas pakāpeniski tiek veidota.

Tas ir domāts ikvienam, kas dodas garā radīšanas ceļā — tāds, kas no ārpuses neizskatās iespaidīgs. Tāds, kurā nekas „nenotiek“, lai gan patiesībā notiek viss: sēdēšana un pārdomāšana, veidošana un pārveidošana, lēnām veidojot… kamēr bārda klusi aug.

Man joprojām ir brīnums, kā pasaule sākas. Ne uguņošanā — bet kaut kas mazs un godīgs. Viena lieta. Vienkārša forma. Ne pabeigtā lietā — bet kā ceļa atzīmē. Tumšumā atstātā luktura gaismā: šeit. Virziens ir īsts.

Mazs sirds formas artefakts no radāmās pasaules.
Mazs artefakts no radāmās pasaules.

Es to rakstu kā īstu dienasgrāmatas lapu, jo tieši tā tā arī ir: piezīme no darba galda. Nav domāta, lai kādu pārliecinātu. Vienkārši paredzēta kopā būšanai ar dienas patiesību.

Un patiesība ir vienkārša: vietas „neparādās“ — tās tiek radītas. Istaba kļūst par taku. Taka kļūst par vietu. Vieta kļūst par kaut ko, uz ko vari atgriezties, ne tikai iegriezties. Šī pārmaiņa ir klusa, bet to var sajust, kad detaļas sāk saskaņoties.

Lielākā darba daļa ir neredzams darbs:

  • mazas izvēles, kas saglabā kopumu maigu
  • sīkas labojumi, par kuriem neviens nepauž atzinību
  • mācīšanās no jauna, un tad vēlreiz no jauna
  • tā paša stūra labošana otro reizi, jo pirmā versija nebija pietiekami maiga

Tas neiekļūst virsrakstos — tas veido pamatus.

Es vienmēr redzu mazu būdiņu meža acī. Ne vietu, kas cenšas apspiest dabu — bet par vietu, kas klausās. Tīrs gaiss. Draudzīga klusēšana. Ne tukša klusēšana — dzīva klusēšana.

Varbūt tāpēc man patīk sākt no sirds. Jo pasaule, ko vēlos veidot, nav par tehnoloģiju demonstrēšanu. Tas ir par telpas radīšanu, kurā tava nervu sistēma beidzot var atslābināties. Telpa, kurā domas uz mirkli vairs nav jāaizstāv. Telpa, kur cilvēki var satikties bez bruņām.


Tātad šī ir tā sprauga: mazs sirds, apzināti nepilnīgs — kā melnraksts piezīmju grāmatiņā. Vienkārši dzīvības zīme. Klusais „jā“, ka kaut kas tiek veidots.

Ja tas aizņems laiku, viss ir kārtībā. Labas vietas tiek veidotas tāpat kā labas dzīves: maigi, konsekventi, ar mīlestību. Un kad būdiņa beidzot stāvēs mežā, tā neizjutīsies kā produkts. Tas jutīsies kā atgriešanās.

Atgriezties emuārā