Žvaigždėta naktis

Zvaigžņota nakts

Linas Juozenas
✦ Dienasgrāmata · Kaut kur zem zvaigznēm

Zvaigžņota nakts

Neliels ceļojums no vienām tumšām debesīm līdz tuksnešiem, okeāniem, tālām pasaulēm, nepabeigtiem kosmosa kuģiem, maģijai — un pārdomām par to, kam patiesībā ir vērts veltīt savu laiku.

Ziniet, šovakar es paskatījos debesīs.

Tas bija neparasti tumšs, un zvaigžņu bija tik daudz, ka uz mirkli debesis nemaz neizskatījās tukšas.

Tas izskatījās bezgalīgs.

Kādu brīdi es stāvēju, skatīdamies augšup, un tad — kā tas visbiežāk notiek — manas domas devās ceļojumā pirms manis paša.

Es atvēru „Google Maps“ un klejoju pa dažādiem Zemes nostūriem: tuksnešiem, mežiem, okeāniem, kalnu grēdām un milzīgām atklātām līdzenumu platībām. Vietām, kurās, šķiet, gandrīz nekas nenotiek, lai gan zem šī klusuma var slēpties minerāli, enerģija, ūdens, vēsture, dzīvība un iespējas, ko vēl neviens nav pamanījis.

Zememeži, tuksneši, okeāni Mēnessklusa pasaule aiz mūsu mājām Venēravēl viena zinātkāri rosinoša pasaule

Tad es aplūkoju Mēness kartes.

Pēc tam — uz Venēru.

Un kaut kur starp nelielu lauku uz Zemes un citu planētu viena doma kļuva ļoti skaidra:

Bejēdzīgām lietām patiešām nav daudz laika.

Laiks tik un tā paies.

Naktys virs rytais. Metai judės pirmyn. Žmonės sens. Keisis kartos. Problemos, kurios šiandien atrodo nepaprastai svarbios, galiausiai gali išnykti, užleisdamos vietą visiškai kitoms.

Tad jeigu laikas vis tiek juda pirmyn, savąjį verčiau skirčiau tam, kas kur nors veda.

Verčiau savo laiką skirčiau vietų, kuriose galėtų slypėti naudingos rūdos ir medžiagos, paieškoms. Galvočiau, kur būtų galima perduoti technologijas ir kaip žinios galėtų padėti žmonėms bei bendruomenėms sparčiau tobulėti.

Ieškočiau tų, kurie dar nespėjo pamatyti, koks iš tiesų platus yra pasaulis, ir stengčiausi atverti jiems kelią į įrankius, mokslą, inžineriją bei galimybes, apie kurių egzistavimą jie galbūt nė nenutuokė.

Tuomet prie vieno stalo suburčiau daugiau protų ir daugiau rankų. Kartu galėtume apskaičiuoti, kiek medžiagų reikėtų erdvėlaiviui, kokio svorio jis galėtų būti, kokio storio turėtų būti jo apsauga ir kaip geriausiai apsaugoti juo keliaujančius žmones.

Dėl to man taip svarbu užbaigti Pasaulinę žinių arką. Ji galėtų tapti bendru žinių pagrindu, kuriuo remdamiesi galėtume pradėti ir tęsti inžinerinius darbus. Pastebėję klaidą, atradę spragą ar prireikus papildomų žinių, galėtume ją atnaujinti, kad visi suprastume, ką žinome, kur šiuo metu esame ir ką reikia daryti toliau.

Kartu toliau plėtočiau svetainę kaip gyvą mūsų kelionės įrašą – vietą, kurioje kiekvienas galėtų matyti, kiek jau nuėjome, prie ko šiuo metu dirbame ir ką dar turime sukurti.

Remdamiesi šiuo bendru pagrindu, galėtume kelti dar didesnius klausimus. Kaip reikėtų kaupti energiją? Kaip būtų galima auginti maistą ten, kur jis iki šiol neaugo? Kaip mašinos galėtų taisyti kitas mašinas? Kaip tai, kas šiandien skamba neįmanomai, rytoj pamažu galėtų tapti įprasta inžinerija?

Ne kiekviena kelionė turėtų vykti fiziniame pasaulyje. Taip pat leisčiau laiką medituodamas ir gyvendamas sąmoningų sapnų visatose, o pabudęs dalyčiausi savo atradimais su tais, kurie patys ten nukeliauti negali.

Leisčiau laiką su mylimais žmonėmis – palaikytume vieni kitus, rūpintumėmės vieni kitais ir kartu kurtume geresnį pasaulį mums visiems. Užmegzčiau prasmingus ryšius su naujais žmonėmis, sujungdamas daugiau protų, širdžių, patirčių ir galimybių.

Ir galbūt svarbiausia – toliau tobulinčiau gydymo meną, kad, kai tik prireiktų, galėčiau pasirūpinti kitais ir būti iš tiesų naudingas. Tačiau tas laikas jau atėjo, nors visa tai ir sudėtinga.

Taip pasirinkčiau leisti savo gyvenimą: ieškodamas, mokydamasis, kurdamas, tyrinėdamas, megzdamas ryšius ir gydydamas – tarp žmonių, kurie nuoširdžiai myli vieni kitus ir vieni kitais rūpinasi, kartu kurdami pasaulį mums visiems.

Šie klausimai man atrodo daug gyvesni už daugumą kasdienių dramų.

Anapus mūsų driekiasi milžiniška visata.

Dar tiek daug paslėpta.

Dar tiek daug reikia suprasti, sukurti ir atrasti.

Ir galbūt žinau, ko trūksta.

Vairāk cilvēku.

Daugiau protų prie vieno stalo. Daugiau kuriančių rankų. Daugiau keistų idėjų, virstančių prototipais, daugiau prototipų, virstančių mašinomis, o ilgainiui – galbūt ir daugiau mašinų, virstančių erdvėlaiviais.

Un maģija.

Juk magija – mano dalykas, ar ne?

Taip. Manau, kad magija yra mano variklis.

Ne vien magija kaip pabėgimas nuo tikrovės ar vien magija gydymo prasme. Turiu omenyje tokią magiją, kuri leidžia tikrovę pajusti per mīlestību. Jausmą, kad vis dar yra ką sukurti, ko dar niekas nesuprato, ką galima atrasti, išmokti, išgydyti, pastatyti ar pakeisti.

Tā ir mana daļa, kas paskatās uz kaut ko parastu un uzreiz sāk domāt, par ko vēl tas varētu kļūt.

Tukšs lauks kļūst par laboratoriju. Dīvains minerāls – par jautājumu. Metāla gabals – par mašīnu. Karte – par ceļojumu. Tumšs punkts debesīs – par vietu, kuru varbūt patiešām varētu sasniegt.

Varbūt tieši tur man arī vajadzētu būt – kaut kur starp iztēli un inženieriju, kur neiespējamām lietām kādu laiku ļauj pastāvēt, līdz kāds izdomā, kā tās radīt.

Es iztēlojos lielus galdus, kas nokrauti ar zīmējumiem, rīkiem, minerāliem, nepabeigtiem prototipiem, dīvainiem aprēķiniem, datoriem, vadiem, tējas krūzēm un cilvēkiem, kas kopīgi risina problēmas.

Vairāk cilvēku, nekā šobrīd ir man apkārt.

Lielāka komanda.

Viens pārzina piedziņas sistēmas. Cits – materiālus. Vēl kāds – bioloģiju. Kāds saprot enerģētiku, mašīnas, elektroniku vai programmatūru.

Kāds zina to, ko es nekad neesmu mācījies. Kāds pamana kļūdu, ko neviens cits nebija pamanījis. Kāds uzdod dīvainu jautājumu, par kuru neviens nebija iedomājies.

Un pēkšņi ideja, kas vienam cilvēkam bija neiespējama, komandai kļūst vienkārši sarežģīta.

Kaut kur aiz šiem galdiem varētu stāvēt eksperimentālas mašīnas, nepabeigti kosmosa kuģi un lietas, kurām vēl nav piemērotu nosaukumu.

Varbūt viens kosmosa kuģis pārvēršas par diviem.

Varbūt beigās ar tām piepildās viss angārs.

Dažādi projekti. Dažādi uzdevumi. Mašīnas Zemei, mašīnas orbītai, mašīnas, kas paredzētas vietām tālu aiz mājām.

Visticamāk, gadītos arī neveiksmes.

Eksperimenti, kas rada vairāk dūmu nekā progresa. Aprēķini, kas jāveic no jauna. Detaļas, kas kategoriski atsakās darboties tā, kā saskaņā ar zīmējumu tām vajadzētu.

Kāds iesmejas. Kāds atrod citu rīku. Kāds saka: „Nu, tagad vismaz zinām, ka šādi tas nedarbojas.“

Un tad visi mēģina vēlreiz.

Varbūt kāds atceras par ēdienu, kad visi pārējie jau ir aizmirsuši par laiku. Varbūt kāds atnes tēju. Varbūt kāds pamana, ka debesis ir neparasti skaidras, un uz dažām minūtēm aicina visus iziet ārā.

Un jā, varbūt brīdī, kad esmu pilnībā iegrimis kādā zīmējumā, aprēķinos vai pa pusei samontētā mašīnā, maigas rokas reizēm negaidīti mani apskauj no mugurpuses.

Tikai uz mirkli.

Nekādu lielu traucējumu. Nav viss jāpārvērš par stāstu.

Tikai neliels atgādinājums, ka apkārt ir cilvēki un ka dzīve pastāv arī ārpus aprēķiniem.

Un tad — atpakaļ pie kosmosa kuģa.


Varbūt man pietrūkst nevis mierīgākas, bet lielākas dzīves.

Vairāk cilvēku.

Vairāk komandas darba.

Vairāk zināšanu, kas brīvi ceļo no viena prāta uz citu.

Vairāk darbnīcu, laboratoriju un dīvainu projektu, kas ikvienam to dalībniekam liek šodien kļūt mazliet labākam, nekā viņš bija vakar.

Vairāk vietu, kurās ziņkāre ir noderīga.

Vairāk kosmosa kuģu.

Vairāk maģijas.

Nevis maģija zinātnes vietā.

Maģija kā dzirksts pirms zinātnes.

Tas, kas liek cilvēkam palūkoties uz vispārpieņemtu robežu un klusi pajautāt, vai tai tiešām tur jāpaliek.

Vispirms — brīnums.

Tad — jautājums.

Tad — aprēķins.

Tad — prototips.

Tad droši vien kaut kas aizdegas.

Tad vēl viens aprēķins. Vēl viens rasējums. Vēl viens roku pāris. Vēl viens mēģinājums.

Līdz kādu dienu tas, kas reiz pastāvēja tikai kāda iztēlē, jau stāv darbnīcas grīdā.

Un varbūt vēl viena maģijai līdzīga lieta ir pārvērst to, kā agrāk nebija, par kaut ko, kas pastāv.

Varbūt mēs varam būvēt kosmosa kuģus un tomēr sēdēt ārā zem zvaigznēm.

Varbūt mēs varam aprēķināt radiācijas aizsardzības biezumu un tomēr neaizmirst pajautāt, vai visiem pie galda viss ir kārtībā.

Varbūt vislabākais progress notiek nevis tad, kad kļūstam aukstāki vai līdzīgāki mašīnām, bet tad, kad spējam radīt neparastas lietas, nezaudējot ziņkāri, iztēli, labestību un cits citu.

Mācīties. Radīt. Pētīt. Brīnīties.

Dalīties zināšanās. Risināt problēmas. Smieties, kad kaut kas neizdodas. Palīdzēt, kad kļūst grūti. Mēģināt vēlreiz.

Un ik pa laikam uz pietiekami ilgu laiku nolikt malā rīkus un aprēķinus, lai mēs visi kopā izietu ārā un palūkotos uz zvaigznēm, kuras mēģinām sasniegt.

Varbūt tas ir tuvāk tam virzienam, ko mēģināju aprakstīt.

Nevis aizbēgt no pasaules. Nevis mēģināt apsteigt laiku.

Atrastu cilvēkus, zināšanas, rīkus un drosmi, lai varētu jēgpilnāk izmantot mums atvēlēto laiku.

Radīt pasauli, kurā ir vairāk ziņkāres nekā drāmas, vairāk sadarbības, vairāk radošuma, vairāk zināšanu apmaiņas, vairāk nopietnu mēģinājumu īstenot neiespējamas idejas — un vairāk zvaigžņu, kas pamazām kļūst par ceļojumu galamērķiem.

Mazliet zinātnes. Mazliet inženierijas. Daudz darba.

Vairāk cilvēku līdzās. Vairāk kosmosa kuģu priekšplānā.

Pietiek maģijas, lai mēs nepārstātu domāt par to, ko varētu radīt tālāk.

✦ ✧ ☾ ✧ ✦
Grįžti į tinklaraštį